Nākotni veidot uz pārbaudītām vērtībām. Lielplatones Tautas namā ir gaidīts katrs (FOTO)

2018. gada 13. oktobris 09:41

5579

Nākotni veidot uz pārbaudītām vērtībām. Lielplatones Tautas namā ir gaidīts katrs (FOTO)

Ceļš uz Lielplatoni kādā oktobra rītā ir gluži kā no pastkartes. Saules staros kūp naktī apsarmojusī zāle, kokos mijas vēl aizkavējies vasaras zaļums ar rudenim raksturīgo sarkanumu un dzeltenumu. Pēc pāris līkumiem, pabraucot garām Lielplatones muižai un tās rudens krāsu dāsnuma piebērtajam parkam, nonākam Sidrabē, kur kādreizējā Mazplatones muižas klētī iemitinājies Lielplatones Tautas nams. Šeit katrs ir gaidīts, un to izjūtam arī ciemošanās brīdī.

Dzied un dejo paaudzēs
Lai gan Lielplatones Tautas nams, kā saka pagasta kultūras darba vadītāja un nama saimniece Ilze Beide-Rīna, atrodas īstā miera ostā, patālu no pagasta centra, tas nebūt nenozīmē, ka dzīve šeit plūstu rāmi, kā Zemgales līdzenumos plūst mazā Sidrabes upīte. Pagastā darbojas desmit mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu, kas pulcē gan bērnus un jauniešus, gan pieaugušos un seniorus. Lielplatonē var dziedāt, dejot un teātri spēlēt.

Sevišķs lepnums ir Lielplatones, Platones un Elejas pagasta jauktais koris “Sidrabe”, kas dzimis kopā ar Latviju un 3. novembrī Lielplatones Tautas namā svinēs savu simtgadi. Tāpat Lielplatonē darbojas jauktais vokālais ansamblis “Vīnava”, vīru vokālais ansamblis “Tikai tev”, bērnu vokālais ansamblis, senioru deju kolektīvs “Mārtiņš”, jauniešu deju kolektīvs “Audzis”, pirmsskolas bērnu deju kolektīvs, vecākās paaudzes sadzīves tradīciju ansamblis “Mežābele”, vēsturisko deju grupa “Senvedere” un amatierteātris. Pēc aizvadītajiem Dziesmu un deju svētkiem jauniešu deju kolektīvā notikusi dalībnieku maiņa, tiek meklēti jauni dejotāji, taču I.Beide-Rīna ir optimistiska. Kolektīvos darbojas ne tikai vietējie, bet arī, piemēram, jelgavnieki, vilcenieki, sesavnieki.

I.Beide-Rīna stāsta, ka pagasta kolektīvos vērojama darbošanās paaudzēs – ja vecāki dzied vai dejo, aktīvas būs arī atvases. Svarīgi ir arī uzrunāt iedzīvotājus un aicināt iesaistīties kolektīvos. “Neteikšu, ka cilvēki būtu iegrimuši mājās sēdēšanā un nekā negribēšanā, arī uz pasākumiem iedzīvotāji nāk. Protams, vasarā ir grūtāk – tikko pavasarī uzspīd saulīte, visi ir aizņemti dārzos, un tad ir nedaudz pieklusums. Mēs ar dejotājiem un dziedātājiem gan pasmējāmies, ka mums vēl iepriekšējā sezona nav beigusies. Pēc Dziesmu un deju svētkiem pusmēnesi mēnesi kolektīviem bija atpūta, bet jau 8. septembrī pirmais koncerts,” tā kultūras darba vadītāja.

Rāda to, ko ikdienā neredz
Pasākumus pagastā, kur šī gada sākumā bija 776 iedzīvotāji, vidēji apmeklē 50–60 cilvēku, uz lielākiem pasākumiem ir ap simtu. Nupat izskanējis kora “Sōla” 20 gadu jubilejas koncerts, kas pulcējis 60 apmeklētāju. “It kā nav daudz, bet tas tomēr ir akadēmisks koris. Zinot kora specifiku, uz to nāks klausītāji, kam tas ir svarīgi. Apmeklētāji bija ļoti apmierināti, koncerts bija brīnišķīgs.”

Pavasarī uz 8. martu tiek rīkots bezmaksas koncerts (piemēram, šopavasar Lielplatonē bija skatāms Lailas Ilzes Purmalietes un Jāņa Paukštello koncertuzvedums “Laimes formula”), bet vasarā tiek rīkoti pagasta svētki. “Mana pārliecība ir, ka šinīs reizēs jādod brīvs pašdarbības kolektīviem, un tad pie mums brauc labi mākslinieki. Pagasta svētkos abus gadus ir bijušas Rīgas Dramaturgu teātra izrādes, un cilvēkiem ļoti patika. Pērn vakara koncertā mums bija Saldus senioru akordeonistu ansamblis. Šogad ar ļoti labām atsauksmēm aizvadīts pudeļu un glāžu šovs, spēlēja jauniešu grupa “Simple Man”. Grūti pateikt, vai tas ir tas labākais formāts, bet mēģinām cilvēkiem parādīt arī to, ko viņi ikdienā neredz. Ir jau tādi, kas neaizbrauks uz Rīgu vai kādu koncertu tikai tādēļ, ka nav informācijas vai viņi domā, ka tas varētu nepatikt. Bet, kad mākslinieks piebrauc klāt, atnāc un saproti, ka tas bija forši,” tā I.Beide-Rīna.

Stabili savā zemē
Pagasta tradicionālo pasākumu vidū jāmin arī Leģendu nakts, kas šogad notiks 27. oktobrī Lielplatones muižā un kurai sekos sezonas atklāšanas balle tautas namā. Tā kā pagastam ir pašam savs deju kolektīvs, kam nosaukums “Mārtiņš” un kuram nākamgad apritēs 35, noteikti tiek svinēti Mārtiņi. Tas ir brīvdabas pasākums, kad brauc viesi, ar bukstiņu biezputru, tirdziņu un aktivitātēm.

Tad seko valsts svētki. Šogad pasākums vērsts uz vietējiem iedzīvotājiem – no pašiem mazākajiem līdz senioriem. “Vēlamies parādīt, cik mēs esam stabili šai zemē, cik mums ir svarīga vieta, kur dzīvojam,” teic I.Beide-Rīna. Tad nāk Ziemassvētku pasākumi gan bērniem, gan senioriem. Pēdējie to īpaši gaida, un tad ir gan koncerts, gan pusdienas, gan satikšanās daļa. Janvāris pēc svētkiem ir klusāks, bet mēneša beigās šoziem piecu gadu jubileju svinēs abi Ingus Leilanda vadītie ansambļi – “Vīnava” un “Tikai tev”. Tad nāks Valentīndienas balle, 8. marts, ielīgošana. “Cilvēki zina, kas viņus interesē, un uz tiem pasākumiem arī nāk. Ir bijuši arī gadījumi, kad kāds visu mūžu šeit ir nodzīvojis, bet nav domājis, ka varētu apmeklēt kādu pasākumu. Atnāk un ir pārsteigts, ka mūsu pagastā notiek kaut kas tāds. Man jau šķiet, ka kopumā viss ir labi. Es daru to, kas tiešām patīk, un, kamēr tas izdodas un patīk arī cilvēkiem, ir labi,” saka I.Beide-Rīna.

Svarīgākais – ģimene
Viņai arī svarīgi pasākumus pagastā rīkot tā, lai tie netraucētu iedzīvotāju ģimenes svinībām. Tā, piemēram, ielīgošana Lielplatonē ir dienu pirms Līgo vakara, tāpat arī 18. novembra pasākums notiek nevis šinī dienā, bet iepriekš. I.Beide-Rīna uzsver – negrib spiest pašdarbības kolektīvus uzstāties svētku dienā, ja viņiem ir iecerēts kas cits tuvinieku lokā. “Ir svarīgi pielāgoties, lai cilvēki būtu apmierināti un netiktu izjauktas ģimenes tradīcijas. Jāmēģina sabalansēt, lai iedzīvotājiem tas nebūtu apgrūtinājums, viņi darītu ar prieku un izbaudītu pasākumu. Ģimene ir pats svarīgākais.”

Pēc tam, kad šoziem februārī negaidīti mūžībā devās Lielplatones amatierteātra režisore Vija Zelmene, nācās meklēt risinājumus, lai teātris saglabātos. Joprojām pieprasīta ir pie V.Zelmenes iestudētā Anšlava Eglīša komēdija “Spēle ar brāļiem”, kas pašu mājās vien ar pilnu zāli skatītājiem nospēlēta reizes trīs, tāpēc teātrim bija vajadzīgs režisors. Šo pienākumu piekritusi uzņemties I.Beide-Rīna. “Vija Zelmene bija milzīga vērtība un ārkārtīgi harismātiska personība. Es pie viņas spēlēju teātri gan Bērvircavā, gan šeit un no viņas esmu ļoti daudz mācījusies. Teātris ļoti gribēja turpināt darboties, un negribējām palaist izrādi postā. Par piemiņu Vijai joprojām to spēlējam. Kad sapratu, ka novadā nav neviena, ko paņemt, un ka no Rīgas neviens režisors par tādu naudu nenāks, Anita Liekna man teica – pamēģini pati,” viņa atminas. Izieti kursi, un ar šo mēnesi I.Beide-Rīna ir Lielplatones teātra režisore. Jau bijis pirmais mēģinājums: “Teātra pulciņā ir nākuši klāt jauni dalībnieki. Visi ir entuziasma pilni, grib darboties. Ceru, ka es viņus nepievilšu un spēšu turpināt to, ko Vija ir iesākusi.”

Darba nekad netrūkst
I.Beide-Rīna uz Lielplatones Tautas namu atnāca 1998. gadā piestrādāt kā apkopēja. Tas bija Zitas Kurševas laiks. Kad Z.Kurševa atstāja darbu, viņas vietā nāca cita vadītāja, kura drīz devās dekrētā. I.Beide-Rīna palika viņas vietā, un šogad aprit jau 15 gadu, kopš Lielplatonē organizē kultūras dzīvi. “Man patīk mans darbs, un es šeit jūtos ļoti labi. Šajā laikā ir diezgan daudz padarīts. Kad atnācu strādāt, te nebija ne ūdens, ne apkures. Tagad ir jaunas, gaišas telpas. Pagājušajā gadā mums ierīkoja invalīdu pacēlāju. Kad 2011. gadā pēc remonta atklājām tautas namu, šķita, ka viss ir padarīts, bet laiks iet uz priekšu, un darba vienmēr ir ļoti daudz.”

Tuvākajos plānos iecerēts pabeigt skatuves iekārtošanu. Tautas nama vadītāja jūt Jelgavas novada pašvaldības Kultūras pārvaldes atbalstu. “Nevaru sūdzēties, ka es justos apdalīta. Loģiski, naudas ir tik, cik tās ir, un nekādus brīnumus mēs gaidīt nevaram. Bet, kad pabraukāju apkārt pa Latviju un aprunājos ar kolēģiem no citiem novadiem, redzu, ka mēs dzīvojam ļoti labi. Mūs tiešām atbalsta, kolektīvi ir apģērbti, un ir stimuls strādāt,” tā Lielplatones kultūras darba vadītāja, kura novērtē arī iespējas apmeklēt kursus.
Pēcvēlēšanu laikā, kad valdībā tiek dalīti amati, I.Beide-Rīna cer, ka turpināsies labi iesāktais. “Ļoti gribētos, lai mēs saglabātu to, kas mums ir, un lai nenomainītos kultūras ministre. Vēlētos, ka mēs attīstītos tanī virzienā, kādā ejam. Katrai vietai ir arī sava specifika, un Zemgalē tā ir lauksaimniecība. Meklēt lielas inovācijas un kaut ko neordināru ir diezgan riskanti. Cilvēkiem patīk pārbaudītas lietas. Jānotur tas, kas mums ir, un tad palēnām varam virzīties uz priekšu. Ekstrēmas pārmaiņas neprognozēju. Varbūt esmu jau tādā vecumā, kad man no kaut kā ir bail, bet mēs nekad piedāvājumā nevarēsim konkurēt ar Rīgu vai Jelgavu. Bet mēs cenšamies. Kad uz pasākumiem atbrauc mani radi un draugi no Jelgavas un Rīgas, viņi ir pārsteigti, kādi mums laukos pasākumi. Ir bijis, ka brīnās arī muzikanti. Tad jūties labi, ja vari parādīt, ka neesam tādi iesīkstējuši, kam neko nevajag. Tas ir gandarījums.”

Visi vienmēr gaidīti
Kā daudzviet laukos, Lielplatonē paliek cilvēki gados un jaunatne aizplūst prom. “Ļoti izjutām, kad tika likvidēta skola. Pasākumos vienmēr piesaistīju skolu, bet šobrīd visi bērni ir vai nu Elejā, vai nu Jelgavā. Taču mums ir bērnudārzs, ar kuru cenšos sadarboties. Mana vīzija ir mēģināt saglabāt to, kas ir, un neļaut tam pazust. Kultūras mantojums mums ir bagātīgs un unikāls – piemēram, nesen atklātais muižas vešūzis. Ir jāpiepūlas, lai noturētu to visu un piesaistītu jaunus cilvēkus. Protams, uz pagastu nāk jauni cilvēki, uzņēmēji. Cilvēkus ne vienmēr apmierina tas, ko viņiem piedāvā, bet mēs cenšamies. Svarīgi jau, lai tas, kurš atnāk uz šejieni dzīvot, būtu ieinteresēts iesaistīties kultūras dzīvē. Lai būtu interese, katrs jāuzrunā,” teic I.Beide-Rīna.

Kā pagastā izjūt Jelgavas tuvumu? “Ir jau labi, ka esam tik tuvu Jelgavai, jo cilvēkiem, kuri gadiem ir dejojuši vai dziedājuši, pēc pārcelšanās uz pilsētu nav problēmu atbraukt. No otras puses, cilvēki iet dzīvot uz pilsētu, jo tur ir citas iespējas. Ir gan plusi, gan mīnusi. Viss atkarīgs no cilvēka paša, vai viņš labprātāk dejo lauku kolektīvā ar mazāku konkurenci vai, aizejot mācīties uz pilsētu, iesaistās lielā kolektīvā, kur konkurence ir daudz sīvāka. Svarīgi, kāds ir mērķis, cik augstu grib tikt, cik sevi parādīt.”

Tautas namam blakus esošā māja, kur pirms trim gadiem vēl mita pagasta pārvalde un šobrīd iemājojuši jaunsargi, savulaik bijusi lielāka – tā ir Mazplatones muiža. Savukārt tautas nams izvietots kādreizējā muižas klētī, kas kopš 20. gadiem kalpo kā pagasta kultūras centrs. Par ēkas vēsturi vēl stāsta otrā stāva jumta un sienu konstrukcijas, kas šodien varbūt traucē pasākumos, kad jāizvieto galdiņi, taču nemazina mājīgumu, ko uzteic arī atbraukušie mākslinieki. Tautas nama telpas bieži tiek izmantotas privātiem pasākumiem, prezentācijām, tās šad tad aizlienē arī kaimiņu pagastu kolektīvi saviem mēģinājumiem. “Nav mums bijušas reizes, kad kaut ko nevarētu sabīdīt. Šī ir tā vieta, kur visi vienmēr ir gaidīti. Katram savā dzīvē jādod iespēja darīt tos labākos darbus. Un, ja to var darīt ar tīru sirdi, tad jūties labi,” saka Lielplatones Tautas nama saimniece.

Foto: Raitis Puriņš un no tautas nama albuma

Materiāls sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un “Latvijas valsts mežu” finansētās Zemgales kultūras programmas 2018 atbalstu